Adrenalīna deva ir nepieciešama visos gadalaikos. Hokejists Oskars Bārtulis pēc pavasarī veiktās cirkšņa operācijas ir sācis gatavoties jaunajai sezonai, bet politiski nestabilās situācijas dēļ Ukrainā pagaidām nav zināms, kur nākamgad bāzēsies viņa klubs Doņeckas Donbass. Tikmēr Bārtulis jau ceturto gadu noorganizējis Bārtuļa/Skrastiņa nometni bērniem un jūlijā gatavojas startēt Latvijas rallija sacensībās.

Kas tu patlaban vairāk esi – treneris, menedžeris vai pasākuma organizētājs?

Es par to neesmu aizdomājies. Galvenais, ka gūstu prieku no tā, ko daru.

Pirmā nometne bija 2011. gada vasarā, kad nometni rīkojāt kopā ar Kārli Skrastiņu, kurš gāja bojā Jaroslavļas aviokatastrofā. Atceros, Kārlis tolaik vēl mocījās ar muguras sāpēm…

Pirmajā reizē gribējām iziet uz ledus ar visiem bērniem un neaprēķinājām, kāda varētu būt slodze. No deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā – tas tomēr bija par daudz. Kārlis pēc tam visu nedēļu ar muguras sāpēm nogulēja gultā, bet pēdējā dienā uz noslēguma pasākumu tik un tā atbrauca. Piebrauca džips, un man par lielu izbrīnu priekšējais blakussēdētāja krēsls bija novietots guļus pozīcijā. Kārlis pat nevarēja nosēdēt, tomēr uz noslēgumu ieradās un bērniem paspieda roku.

Šķiet, ka tu devi pirmo grūdienu nometnes sarīkošanai?

Es tā neteiktu, jo vienošanās notika pie Kārļa Baltezerā futbola skatīšanās laikā. Bijām trijatā – vēl arī Juris Klodāns. Amerikā bijām dzirdējuši, ka kaut ko tādu vajag sarīkot. Viens no Filadelfijas Flyers treneriem Slava Kuzņecovs bija ieminējies par šo tēmu, un viņš arī piedalās mūsu nometnē.

Speciālisti esot pat ļoti augstas klases – no NHL un Zviedrijas?

Kuzņecova specializācija ir slidošana. Tims Turks, kurš strādā Karolīnas Hurricanes sistēmā, māca, kā pareizi izdarīt metienus un piespēles. Zviedram Matiasam Jonsonam savukārt ir vingrinājumi uz zemes ar ripām. Kā redzams, katrā pozīcijā mums ir savs speciālists. Šis ir jau ceturtais gads, un ļoti labi var redzēt, ka bērni ir uzlabojuši savas iemaņas.

Nometnes laikā gan jau arī turpini sekot līdzi notikumiem Ukrainā. Vai ir kādas ziņas no Doņeckas Donbass vadības par nākamo sezonu?

Mūsu nometnē šovasar strādā arī Donbass treneris Vladimirs Vorobjovs, kurš klubā atbild par aizsargu, tātad arī manu darbību laukumā. Ar viņu gandrīz katru dienu apspriežam pienākošās ziņas no Doņeckas. Ja jau pat viņš ir neziņā, tad ko lai saka spēlētāji? Cenšamies par to nedomāt, jo ietekmēt neko nevaram. Mums saka – nedēļas laikā būs atrisinājums.

KHL noteikumi paredz kādas garantijas spēlētājiem, kuriem jau ir līgums uz nākamo sezonu?

Šī ir pilnīgi atšķirīga situācija, jo ir bažas par cilvēku dzīvībām. Pirms neilga laiciņa runāju ar mūsu kluba ofisa darbinieku. Drošības nolūkos pāris nedēļu apkalpojošam personālam bija ieteikts neierasties darbā.

Ja reiz runāji ar kluba darbinieku, varbūt painteresējies, vai līdz sezonas sākumam vispār ir reāli atjaunot nodegušo arēnas jumtu?

Neesot tik traki, kā bija aprakstīts. Jumts neesot nodedzis, tikai viens sāns. Atjaunot var pagūt, bet jautājums ir, vai mums atļaus spēlēt Doņeckā.

No pagājušā gada sastāva daudziem ir līgums uz nākamo sezonu?

Pats interesantākais, ka komanda jau ir nokomplektēta. Varbūt uzbrukumā vēl ir tikai kāda vakance, jo nule kā Jevgeņiju Dadonovu aizmainīja vai pārdeva, pat nezinu, kā būtu pareizāk teikt, bet viņš pārceļas uz Sanktpēterburgas SKA. Tas mums bija tāds savdabīgs signāls – kas nu tagad būs ar komandu.

Pavasarī izslēgšanas spēļu laikā komandā nebija manāms satraukums par notikumiem Ukrainā. It kā Rīgas Dinamo vārtsargs Mīkaels Telkvists ar lielām bažām esot lidojis uz Doņecku…

Mēs visu laiku bijām uz vietas un redzējām, ka pilsētā nekas ārkārtējs nenotiek. Tajā laikā notikumu epicentrā bija Kijeva, tomer līgas vadība izlēma, ka mums mājas spēles jāaizvada izbraukumā. Tolaik neērtības sagādāja neziņa. Braucot uz spēlēm, nezinājām, cik drēbju lai ņem līdzi, jo nezinājām, kad atgriezīsimies.

Doņeckas kluba galvenais treneris Andrejs Nazarovs pirms izslēgšanas spēlēm ar Rīgas Dinamo neprasīja padomu?

Nē, viņš pats visu ļoti labi zina, turklāt mums komandā bija vārtsargu treneris (Sergejs Naumovs-aut.), kurš visu zināja labāk par mani, jo pats bija strādājis Rīgas Dinamo komandā.

Nazarovs kā treneris KHL guva ievērību ar saviem izlēcieniem Vitjaz komandā. Spēles laikā Minskā viņš pat ar nūju pāri aizsargstiklam centās iesist skatītājam. Nazarovs pats ir bijis hokeja “ policists”, viņa spēlētāja karjera pārsvarā ir pagājusi Ziemeļamerikā. To var sajust?

Jā, pilnīgi noteikti. Kad braucu uz KHL, mani brīdināja, ka jārēķinās ar nogurdinošām vasaras treniņnometnēm. Pie Nazarova nekā tamlīdzīga nav. Viņš ir pārņēmis Ziemeļamerikas pieredzi, bat strādā pēc paša sagatavota plāna. Treniņi nav gari, bet intensīvi. Nazarovs piekopj Ziemeļameriks stilu, līdzīgi kā Teds Nolans Latvijas izlasē, tapec man pie viņa nebija grūti spēlēt.

Nolana laiks Latvijas izlasē ir beidzies. Ko viņš kā treneris ir devis Latvijas hokejam?

Viņš bija pirmais izlases treneris, kurš pilnībā uzticējās spēlētājiem. Nolans negāja desmitos vakarā skatīties, kurš ir istabiņas numurā, jo viņam tas nebija svarīgi. Nolana galvenā prasība bija, lai spēlētāji ar pilnu atdevi strādātu treniņos un būtu simtprocentīga atdeve katrā spēlē. Šī uzticība vairākiem spēlētājiem ļāva justies brīvāk laukumā. Protams, viņam bija īpaša prasme komandu noskaņot spēlēm. Es to atceros vēl no spēlēšanas pie viņa Kanādas junioru komandā Monktonā. Nolans teica: mēs iesim un sitīsim visus.

Nav bijis piedāvājumu atgriezties Ziemeļamerikā spēlēt hokeju?

Ja godīgi, arī pagājušajā sezonā man piedāvāja lauzt līgumu ar Donbass un braukt pāri okeānam. Tas nav tik vienkārši, turklāt vēl olimpiskajā gadā – un ja vēl Doņeckā viss mani apmierina gan finansiālajā, gan arī sadzīviskajā ziņā.

Piedāvājumam no NHL acīmredzot vajadzētu būt vienvirziena?

Jā, jo kāpēc lai es izvēlētos braukt pāri okeānam ar noteikumu, ka spēlēšanas gadījumā fārmklubā saņemšu mazāku naudu, ja Eiropā es varu spēlēt labā līgā KHL un vēl labi arī nopelnīt.

Dēls Martins nebūs hokejists?

Viņam jau seši gadi, un arī piedalās musu nometnē. Martinam patīk arī futbols. Man pašam sapņi bijuši saistīti ar auto lietām. Varbūt iesēdināšu viņu kartingā. Viens no maniem sapņiem piepildīsies 5. jūlijā, kad pirmoreiz startēšu rallijā. Debijas reizē būšu Ivara Vasaraudža stūrmanis.

Tas jau ir nopietni! Vasaraudzis ir viens no labākajiem Latvijas rallija braucējiem…

Jā, bet mēs apzināmies, ka man pēc pāris mēnešiem sāksies hokeja sezona. Tāpēc nebrauksim uz rezultātu, bet gan kā “nullīte”. Ja brauktu sacīkstē un pirms pēdējiem ātrumposmiem zaudētu piecpadsmit sekundes, mēs taču zinām, ka Ivars tad nebrauktu mierīgi (smejas). Treniņi gan mums ir katru nedēļu, pamazām jau sāku apgūt stūrmaņa pienākumus. Autosports man ir lielais hobijs. Šovasar ar tēvu pirmo reizi klātienē Barselonā skatījāmies Pirmās formulas sacensības. Kopš bērnības sekoju līdzi F1. Uz vietas tas viss, protams, izskatījās ļoti iespaidīgi.

Šovasar sezonai gatavojies arī pie fizioterapeita Raivja Aršauska?

Pirmo reizi par nepieciešamību darboties ar svara vingrinājumiem es uzzināju no Artūra Irbes. Viņš mūs, hokejistus, aizved pie Ivara Čākura. Pēc tam Ivars aizbrauca strādāt uz Norvēģiju, un bija jāmeklē citas iespējas. Rodrigo Laviņš man ieteica Raivi. Jau trešo vasaru pie viņa sāku gatavošanos sezonai un jūtos patiešām daudz labāk pirms nopietnāku treniņu sākšanas svaru zālē.

Nākamajā pavasarī pasaules čempionātā Prāgā spēlēsi?

Vienmēr esmu gribējis spēlēt izlasē. Cerams,ka ar veselību viss būs kārtībā. Teds komandai ir devis ticību,un ,kas ir svarīgi, Latvijas izlasē patiešām veidojas reāla konkurence par vietām sastāvā. Es ceru, ka mūsu paaudze sasniegs rekordu un pasaules čempionātā tiks augstāk par septīto vietu.

Izmantotie resursi: Diena

Raksta autors: Māris Zembergs

Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji